Starptautiskās Holokausta piemiņas alianses (IHRA) darbā izmantotā antisemītisma definīcija
Starptautiskajā Holokausta piemiņas aliansē ir apvienojušās valdības un eksperti, un tās mērķis ir visā pasaulē nostiprināt, sekmēt un veicināt izglītošanu par holokausta jautājumiem, holokausta atceri un pētniecību un ievērot 2000. gada Stokholmas deklarācijas saistības. Starptautiskās Holokausta piemiņas alianses 31 dalībvalsts 2016. gada 26. maijā pieņēma juridiski nesaistošu antisemītisma definīciju savām darba vajadzībām.
“Antisemītisms ir noteikti uzskati par ebrejiem, kas var izpausties kā naids pret ebrejiem. Retoriskas un fiziskas antisemītisma izpausmes ir vērstas pret ebrejiem vai citu tautību cilvēkiem un/vai viņu īpašumu, pret ebreju kopienas institūcijām un reliģiskām vietām.”
Tālāk minēti daži piemēri, kurus IHRA var izmantot kā orientējošas norādes savā darbā.
Izpausmes var būt vērstas pret Izraēlas valsti, kas tiek uztverta kā ebreju kopība. Tomēr par antisemītismu nevar uzskatīt pret Izraēlu vērstu kritiku, kas ir līdzīga jebkuras citas valsts kritizēšanai. Antisemītismam ir raksturīgi apsūdzēt ebrejus sazvērestībā pret cilvēci, un bieži vien ebreji tiek vainoti pie tā, ka kaut kas notiek slikti vai nepareizi. Apsūdzības tiek paustas mutvārdos, rakstveidā, ar vizuāliem tēliem un darbību, izmantojot naidīgus stereotipus un negatīvas rakstura īpašības.
Mūsdienu antisemītisma piemēri, kas novērojami sabiedriskajā dzīvē, plašsaziņas līdzekļos, skolās, darbavietās un reliģiskajā sfērā, ņemot vērā vispārējo kontekstu, varētu būt, piemēram, šādi (taču ir iespējamas arī citas izpausmes):
- aicinājumi nogalināt ebrejus vai darīt viņiem pāri, iesaistīšanās šādu darbību īstenošanā vai šādu darbību attaisnošana radikālas ideoloģijas vai reliģiska ekstrēmisma vārdā;
- nepamatotu melīgu, dehumanizējošu, dēmonizējošu vai stereotipisku apgalvojumu izteikšana par ebrejiem vai ebreju kolektīvo varu — piemēram, izplatītais mīts par pasaules ebreju sazvērestību vai par to, ka ebreji kontrolē plašsaziņas līdzekļus, ekonomiku, valdību vai citas sabiedriskās institūcijas;
- ebreju tautas apsūdzēšana patiesās vai iedomātās ļaundarībās, ko izdarījusi kāda ebreju tautības persona vai personu grupa, vai pat personas, kuras nav ebreji;
- nacionālsociālistiskās Vācijas un tās atbalstītāju un sabiedroto īstenotā genocīda pret ebreju tautu Otrā pasaules kara laikā (holokausts) noliegšana, kā arī šī genocīda apmēru, izmantoto mehānismu (piemēram, gāzes kameru) vai tīšprātības noliegšana;
- ebreju tautas vai Izraēlas valsts vainošana holokausta izdomāšanā vai pārspīlēšanā;
- ebreju tautības pilsoņu apsūdzēšana, apgalvojot, ka viņi ir lojālāki Izraēlai vai iedomātām visas pasaules ebreju prioritātēm, nevis savas valsts interesēm;
- pašnoteikšanās tiesību liegšana ebreju tautības cilvēkiem, piemēram, apgalvojot, ka Izraēlas valsts pastāvēšanai ir rasistiski motīvi;
- dubultstandartu piemērošana, prasot tādu izturēšanos, kāda netiek gaidīta vai prasīta no nevienas citas demokrātiskas nācijas;
- klasiskā antisemītisma simbolu un tēlu izmantošana, raksturojot Izraēlu vai izraēliešus (piemēram, apgalvojumi, ka ebreji nogalināja Jēzu vai ka ebreji izmanto citu cilvēku asinis sava reliģiskā kulta vajadzībām);
- mūsdienu Izraēlas politikas salīdzināšana ar nacistu politiku;
- kolektīvas vainas uzvelšana ebrejiem par Izraēlas valsts veiktām darbībām.
Antisemītiskas izpausmes ir noziedzīgi nodarījumi, ja tā ir noteikts ar likumu (piemēram, holokausta noliegšana vai antisemītisku materiālu izplatīšana dažās valstīs).
Noziedzīgi nodarījumi ir antisemītiski, ja uzbrukumi pret cilvēkiem vai īpašumu, piemēram, ēkām, skolām, kulta vietām, kapsētām, tiek vērsti tāpēc, ka attiecīgie cilvēki ir ebreji vai tiek uzskatīti par ebrejiem, vai ir saistīti ar ebrejiem, vai attiecīgie īpašumi pieder ebrejiem vai tiek uzskatīts, ka tie pieder ebrejiem, vai ir saistīti ar ebrejiem.
Antisemītiska diskriminācija ir pārējiem cilvēkiem pieejamu iespēju vai pakalpojumu liegšana ebrejiem, un daudzās valstīs šāda diskriminācija ir nelikumīga.